Es vienkārši uzlaidu uz viņas kājām, jo mans urīnpūslis nolēma, ka viņam pietiek un neko ciet vairs neturēs.
Pirms dažām dienām mana draudzene jautāja man, cik apmierināta esmu ar EMY? Kad priecīgi atbildēju, ka tikai pēc trīs nedēļu lietošanas jau redzu nelielas, bet būtiskas izmaiņas, kas man palīdz ikdienā, viņa man atbildēja: "Tagad tad uzdrošinies šķaudīt publiskā vietā arī, ja?" Jā, šī atbilde bija domāta kā joks, taču patiesībā tā ir tik precīza - jā, vairs nekrītu panikā, kad jūtu, ka tirdzniecības centra vai rotaļu laukuma vidū uznāk šķaudīšana. Šeit ļoti liela loma ir EMY.
Lai visu izstāstītu godīgi, jāsāk no sākuma – grūtniecības beigām.
Mēs visi esam dzirdējuši teicienu "smieklu piles biksēs", bet tā nopietnību izjutu jau astotā grūtniecības mēneša beigās, kad pavadīju lielisku sestdienas vakaru manu brīnišķīgo draugu pulkā, un tur bija arī cilvēks, kura katrs otrais teikums bija tīrais humora zelts. Visu vakaru skanēja smiekli, daži no smiekliem slaucīja asaras, daži starp smiekliem ķēra pēc gaisa, jo vairs nevarēja pasmieties. Un es pēkšņi biju satriekta, ka patiešām ir iespējams pieslapināt bikses no smiekliem. Kā tā? Pēc vecmātes ieteikuma jau kopš grūtniecības sākuma pamazām veicu regulārus iegurņa pamatnes muskulatūras vingrojumus un ar ko tādu iepriekš nebiju saskārusies. Taču, ko tur slēpt - vēders jau bija diezgan liels, kas nereti aicināja svešiniekus nepieklājigi jautāt "Esi pārliecināta, ka Tev tur ir tikai viens bērns?" Šis jautājums, starp citu, ir viens no tiem jautājumiem, ko neviena sieviete (stāvoklī) nevēlas dzirdēt par savu ķermeni. Bet tas nemaina faktu – mana iegurņa pamatne bija nogurusi no grūtniecības un tā vakara smiešanās, un rezultāts bija klāt.
Mani iegurņa pamatnes muskuļi dabūja kārtīgu traumu. Es biju pilnīgā izmisumā un izvairījos doties daudz ārpus mājām.
Tad nāca dzemdības! Dzemdēju 22. jūnijā ar stimulēšanu 41+5 33h, no kurām 3h bija izstumšanas periods, jo bērns bija tādā pozā, ka, ja varēju izspiest 2cm uz āru, pēc tā atkal ieslīdēja 1cm atpakaļ. Un tā 3 stundas, jo meitene galīgi nesteidzās nākt laukā. Kad viņa beidzot iznāca, nekas vēl nebeidzās! Placenta nenāca ārā un mani aizveda uz operāciju zāli, lai, kamēr man bija 8. epidurālā anestēzija, vecmāte ar "roku-aparātu" varētu dabūt laukā placentu. Mani iegurņa pamatnes muskuļi dabūja kārtīgu traumu. Tā kā man visam pa virsu bija arī 2 dienas katetrs, tad urīnpūslis nosprieda, ka viņam pietiek un vairs neko ciet neturēs. Nākamajā dienā pēc dzemdībām un katetra izņemšanas medmāsa man palīdzēja piecelties, un, „lai pateiktos“ viņai par to, es vienkārši uzlaidu uz viņas kājas. Un tā tas turpinājās visu slimnīcas uzturēšanās laiku, man naktīs ievietoja katetru, lai es varētu gulēt, un pēc tam pirmos 2-3 mēnešus pēc izrakstīšanas no slimnīcas man vienkārši nepārtraukti iztecēja urīns, jo iegurņa pamatnes muskuļi bija tik izstiepti. Es biju izmisusi un atteicos pamest māju.
Oficiālā diagnoze - stresa nesaturēšana
Tā paša gada oktobrī es uzsāku fizioterapijas vizītes, kuru rezultātā mēs spējām atjaunot aptuveni 70% no iegurņa pamatnes muskuļu darbības. Bet noplūdes palika, vienojāmies ar ārstu, ka turpināšu nodarboties ar vingrošanu patstāvīgi, un, kad beigšu zīdīšanu un problēma joprojām būs saglabājusies, došos atpakaļ uz pārbaudi. Problēma saglabājās. Joprojām ir, vairāk nekā pusotru gadu vēlāk. Stresa nesaturēšana ir oficiālā diagnoze. Esmu atsākusi fizioterapijas vizītes, un, lai gan fizioterapeite ir pozitīvi noskaņota, ka varam tikt vaļā no manas problēmas, situācija šķita visai bezcerīga. Manā gadījumā runa nav tikai par "pilieniem biksēs, kad lēkāju uz batuta", es nevaru pat noskriet vairāk par 3 soļiem aiz sava bērna bez pilēm biksēs.
Tad, papildus regulārai fizioterapijai, manā dzīvē ienāca EMY.
Atverot iepakojumu, es nezināju, ko gaidīt. Pati ierīce ir neliela un diezgan neuzkrītoša, vienkārši skaista un diskrēta, atrodoties savā korpusā plauktā, neviens pat nevarētu pateikt, kāds lielisks palīgs slēpjas iekšā. Un tad spēlē ienāk ar viņu saistītā lietotne. Ar ļoti skaidru norādījumu palīdzību ierīce savienojas ar telefonu vai citu viedierīci, un treniņi var sākties! Kāpēc gan nespēlēt 10 minūtes dienā šautriņas vai doties pārgājienā dabā, kamēr varu trenēt savus iegurņa pamatnes muskuļus. Spēles priekšrocība ir tāda, ka, veicot vingrinājumus, nevar saprast, vai piepūle vai atslābināšanās ir pietiekama, tad EMY to jūt uzreiz. Tāpēc varat būt pārliecinātas, ka katrs treniņš ir paveikts kārtīgi. Un kas ir īpaši forši - var sekot savam progresam treniņā un pat nedēļas periodā.
Pirmā lietošanas reize man bija gan aizraujoša, gan nedaudz biedējoša – vai atradīšu pareizo pozīciju, vai muskuļi ir pietiekami spēcīgi, lai ierīce reģistrētu to piepūli?
Ar pozīciju ir vienkārši – ja nejauši ievietosi pārāk dziļi, aparāts nereģistrēs muskuļu piepūli un to uzreiz var redzēt lietotnē, un, atstājot pārāk ārpusē, var gadīties, ka pēc pirmās muskuļu piepūles tā vienkārši izslīdēs laukā. Jā, man tā ir gadījies daudzas reizes, un tas ir savā veidā smieklīgi. Bet, kad īstā pozīcija ir atrasta, atliek tikai izvēlēties sev tīkamo spēli un sākt spēlēt! Ļoti pozitīvi, ka gan spēles sākumā, gan vidū ierīce sevi kalibrē, lai maksimāli sekotu tavam muskuļu darbam. Un tā es spēlēju, un progresa tabulas parādīja manus rezultātus. Jau iepriekš zināju, ka man ir problēmas ar pēkšņām reakcijām un arī ar ilgāku aizturi, un tabula to uzreiz parādīja.
Kāds gan būtu kārtīgs treniņu cikls, ja nebūtu kritumu progresā?
Galu galā sievietēm visa ķermeņa kapacitāte ir atkarīga no mūsu cikla. To uzreiz var redzēt treniņu atsauksmēs – nedēļu pirms menstruācijām muskuļi kļūst nedaudz vājāki, bet nedēļu pēc tie it kā ieguvuši jaunu elpu, un jaunus personīgos rekordus ir viegli sasniegt.
Bet ne tikai lietotnes tabulas man parāda progresu!
Pirms uzsākt treniņus ar EMY, veicu sev nelielu testu – cik dažādus fiziskus vingrinājumus varu veikt, pirms man ir "piles biksēs".
Sāku ar klasiku – lēcieniem. Knapi 10 lēcieni un nācās apstāties, jo citādi laukumā būtu notikusi avārija.
Pārejam pie visizplatītākā vēdera muskuļu vingrinājuma - presītēm, vingrojuma, kas manī radīja tikai lielas bailes, ka kādā brīdī neatrodu sevi peļķē. Pēc piecām presītēm man nācās pārtraukt, jo bailes sāka kļūt par realitāti.
Bet skriešana man bija vistrakākā – es nevarēju spert vairāk par trim soļiem, lai kā es censtos aktivizēt savus muskuļus.
Četras nedēļas vēlāk es uzdrošinos smieties un šķaudīt bez panikas, ka būšu atkal peļķē, atkal varu trenēties un to izbaudīt.
Tagad, gandrīz četras nedēļas pēc treniņu uzsākšanas, prieks redzēt, ka progress ir! Es varu bez bažām veikt 20 un vairāk lēcienus, varu droši veikt 8 presītes bez raizēm un pat 10 labākā dienā, un lielākās bailes jeb skriešana - mani vakari ir pilni ar skriešanu pakaļ aktīvai meitiņai vai stumjot viņu pa māju ar rotaļu mašīnu. Es redzu rezultātus savā ikdienā! Uzdrošinos smieties un šķaudīt bez panikas, ka atkal nonākšu peļķē, varu atkal vingrot un to izbaudīt. Jā, man joprojām ir problēmas ar noplūdēm, taču es redzu progresu, un tas man dod cerību. Un šī cerība ir tas, kas liek man turpināt regulāri vingrot, un pavisam noteiki rezultāti ar laiku tikai uzlabosies, par to nešaubos ne mirkli!
The information below is required for social login
Pieteikties
Create New Account